Vai jaunceļamajā Gaismas Pilī nākotnē būs lielveikals? Vai Krievija okupēs Latviju? Vai cietums tiešām var darboties kā pāraudzināšanas iestāde? Šie ir tikai daži no šodien bieži interneta komentāros cirkulējošiem jautājumiem, uz kuriem savā ironiskajā nepareizajā romānā atbildes sniedz satīriķis Olafs Zellis. Autors globalizācijas iespējamās sekas literāri fiksēt centies pirms vairāk kā desmit gadiem, taču dažādu iemeslu dēļ darbs palicis neizdots. Tagad, secinot, ka tajā aprakstītās fantāzijas aizvien vairāk tiecas realizēties dzīvē, autors beidzot sadūšojies darbu publicēt, kā viņš pats teic - kamēr tas vēl nav pārvērties par vēsturisku hroniku.

* * *

Autora pavadvārds

Grāmatiņa tapusi jau sen, laikā, kad latvieši vēl nebija vīlušies Atmodas ideālos, priecājās par iekļūšanu NATO un Eiropas Savienībā, kad šķita, ka pilnīgi un galīgi esam izrāvušies no Lielā Lāča ķetnām, arī „padomju cilvēki” tūdaļ atzīs gansu pašnoteikšanās tiesības un nu tik sāksies „īstā dzīve” ar neierobežotiem kredītiem un viesošanos teiksmaino ārzemju radu villās, vispār - kaut pastalās, bet brīvi!

Daļai „letiņu” eiforija tomēr drīz pārgāja, es mazliet lepojos, ka piederēju pie šī mazākuma, kas pamanīja, ka valsts likteņlēmēji nebūt negrib staigāt pastalās, ja tās nav izgatavotas no platīna. Laikam jau skaudības dzīts, uzrakstīju šo sacerējumu. Neviens negribēja to iespiest, un es samierinājos ar likteni. Bet tad ievēroju, ka mūsu dievzemītē notikumi virzās uzkrītoši līdzīgi „Evijas” sižetam, un nobijos, ka mana fantastiskā iecere drīzumā pārvērtīsies parastā vēsturiskā hronikā un galīgi zaudēs jēgu, tādēļ pieķēros iespējai publicēties „Publicētavā”. Ņemiet par labu!