Skaistas un biedējošas ir pirmās uzplaukušās mīlestības jūtas. Jaunībā, ilgās pēc mīlestības noslēpuma, visi nobriest kā pumpuri pirms plīšanas.

Regīnas Undikas varoni šīs jūtas ierauj dziļā un saldā atvarā, pārvērsdamās arī naidā un neatrisināmu sarežģījumu kamolā, kas jāšķetina līdz mūža galam. Ar sirds gudrību, dvēseles sāpēm un kļūdu izpratni jānes upuris līdz attiecību izlīdzināšanai un atrisinājumam.

Atmiņu saistītas, Anetē plosās visgaišākās un tumšākās mīlestības jūtas, kurās caur tagadnes prizmu viņa ierauga sevi no malas.

No autores:

Esmu priecīga un pateicīga par visu, ko savā dzīvē līdz šim pieredzējusi un piedzīvojusi. Par katru dienu, vecākiem, radiem, draugiem un dzīves ceļā sastaptiem cilvēkiem.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka domas ir mūsu patiesā dzīve. Acis, dvēseles spogulis, kuras var redzēt un saskatīt, kā arī saskatīto neredzēt. Ausis, dzirdēt un ieklausīties, reizēm klausoties nedzirdēt. Galvenais spēt un paspēt dzīvē izdarīt daudz laba, būt mierā ar savu sirdsapziņu un likteni. Visvērtīgākā un dārgākā cilvēkā ir dvēsele un sirds gudrība.

Rokai jāpaspēj pierakstīt domas, jo tās ir ātrākas par vārdiem... Un kas no tā visa sanāk? Labi, ja laba grāmata. Uzrakstīto grāmatu katrs var vērtēt pēc sava prāta un, ja kādu aizskāris manas Anetes tiešums un atklātība, viņas vietā lūdzu piedošanu, jo uzskatu, ka labāk nerakstīt, nekā liekuļot.

Ne es kādam piederu, ne man kāds. Mīlu, vēlos tikt mīlēta un saprasta.

Ar mīlestību un cieņu,

autore